Triduum

Nosaukums Triduum ir aizgūts no latīņu valodas un būtu tulkojams kā Trijdiena vai arī Trīsdiena (bet latviešu valodā, tādu vārdu nav). Tās ir Trīs svētās dienas. Lielā ceturtdiena, Lielā piektdiena, Lielā sestdiena, Kristus augšāmcelšanās svētdiena. Sanāk četras dienas, taču mēs tās skaitām pēc jūdu laika tradīcijas, tad sanāk trīs dienas: piektdiena, sestdiena un svētdiena.

    Ar Lielās Ceturtdienas dievkalpojumiem tiek ievadītas Lieldienas, t. i., trīs svētās dienas Kristus nāves un augšāmcelšanās piemiņai.

    Ceturtdienas dievkalpojumā mēs atceramies Vissvētākā Sakramenta un priesterības sakramenta iestādīšanu. Šajā dienā Kristus kopā ar mācekļiem svinēja pēdējās vakariņas, ko mēs šodien saucam par Sv. Misi, pēc kurām viņš devās uz Ģetzemenes dārzu, lai lūgtos un tiktu apcietināts.
   
Lielajā ceturtdienā baznīcās ir redzams, ka tabernakuls (vieta, kur tiek glabāts Vissvētākais Sakraments – Kristus Miesa) ir tukšs, altāris ir atsegts – Priesteris ir tērpts baltās drēbēs. Dievkalpojuma laikā dziedam arī himnu „Gods Dievam augstumos”, ko visa gavēņa laikā mēs nedarījām. Pēc tam vairs ērģeles neskan. Svēto Rakstu fragmentos lasām lasījumus, kas saistītiem ar Pēdējām vakariņām. „Ņemiet un ēdiet: šī ir mana Miesa” (Mt. 26, 26). Arī ticīgajiem šai dienā ir ieteicams pieņemt sv. Komūniju tieši Mises laikā. Dievkalpojuma beigās Vissv. Sakraments tiek procesijā aiznests un novietots īpašā altārī. Tauta to sauc arī par „cietumu” vai „tumsības vietu”, jo Kristus šai vakarā tika nodots. Apustulis Jūda saņem par to savu atalgojumu. Kristus tiek nodots par naudu un Viņa cena ir 30 sudraba gabalu, tā ir arī maksa par kādu tika pirkti vergi. Pie šī altāra lūdzoties pārdomājam notikumus, kas risinājās Ģetzemenes dārzā. Baznīcā tiek aizsegti krusti – tā ir zīme tam, ka Kristus ir paņemts prom. Viņš vēl ir dzīvs taču vairs nav ar mums. Dievkalpojums nav beidzies.....

    Tā ir Kristus nāves diena un cilvēces grēku izpirkšanas diena. Šajā dienā Kristus arī veica Savu pēdējo ceļu, uz Golgātu, kur Viņu sita krustā. Tur arī notika lielā cilvēces atpestīšanas noslēpuma īstenošana.

    Šajā dienā viss sākas ap plkst. 15:00, jo tā ir Kristus nāves stunda. Dievkalpojums iesākas bez krusta zīmes, un priesteris, ģērbies sarkanās (ciešanu) krāsas drēbēs. Pēc tam viņš noguļas altāra priekšā uz vaiga, bet visa ticīgā tauta – ceļos, un brīdi klusumā lūdzamies. Tad seko Dieva Vārda liturģija, kuras laikā lasām fragmentus no Svētajiem Rakstiem par Kristus ciešanām un nāvi. Evaņģēlija lasīšanas laikā, kad lasa fragmentu, ka Kristus nomira, visa ticīgā tauta nometas ceļos un brīdi pavada klusā lūgšanā. Tad seko vispārējā lūgšana, pēc kuras savukārt  Krusta godināšanas rits. Pie altāra tiek pienests aizsegts krusts, kurš pakāpeniski tiek atsegts, trīs reizes dziedot: “Lūk, Krusta koks, kurā pacelts pasaules Pestītājs!” un katru reizi mēs atbildam: “Nāciet, godināsim viņu”. Pēc katras mūsu atbildes krusts tiek pacelts godināšanai. Tad seko krusta godināšana. Priesteris un ticīgie procesijas veidā tuvojas Krustam un atdod tam godu, vienreiz palokot ceļus, vai izrādot kādu citu cieņas zīmi saskaņā ar vietējiem ieradumiem, piemēram, krustu noskūpstot.

    Tad seko trešā šī dievkalpojuma daļa, Svētā Komūnija. Altāris tiek apsegts, Vissvētākais Sakraments tiek atnests no „tumsībām” un viss notiek kā parastā svētā Misē. Bet jāņem vērā, ka pati Svētā Mise nemaz nav, jo mēs turpinām vakar aizsākto dievkalpojumu. Pēc Komūnijas, Vissvētākais Sakraments tiek ielikts monstrancē un procesijā tiek pārnests uz Kristus kapa altāri. Tur beidzas šīs dienas kopīgās lūgšanas un arī šoreiz netiek dota beigu svētība. Altāris atkal tiek atsegts, bet mēs esam aicināti palikt pie Kristus, jo lūgšanas turpinās individuāli līdz Lielās sestdienas vakaram vai svētdienas rītam (atkarībā no draudzes tradīcijām).

    Lielā sestdiena ir vienīgā diena gadā, kad no liturģiskā viedokļa nekas nenotiek. Tomēr visu laiku esam aicināti turpināt lūgšanas pie Vissvētākā Sakramenta individuāli. Šajā dienā pēc tradīcijas cilvēki nes no mājām Lieldienu maltīti, lai to pasvētītu.

    Sestdien vakarā, pēc saulrieta, sākas vissvinīgākais dievkalpojums. Sākas Lieldienu viģīlija. Viģīlija ir vārds no latīņu valodas un nozīmē “būšanu” nomodā. Mums ir jābūt nomodā, kad Kristus ir augšāmcēlies! Dievkalpojums sākas ar Gaismas ritu pie ugunskura ārpus baznīcas. Visiem ticīgajiem ir līdzi paņemtas sveces. Priesteris ģērbies baltās drēbēs svēta uguni, arī šis dievkalpojums sākas bez krusta zīmes, jo viss turpinās. No šīs uguns tiek iedegta Lieldienu svece, kas ir Kristus simbols. Uz šīs sveces ir simboli: krusts, divi grieķu alfabēta burti, kurus lasām alfa (augšā) un omega (apakšā), četri cipari, kas veido pašreizējā gada skaitli, un pieci čiekuri, kas simbolizē piecas Kristus brūces. Priesteris saka sekojošus vārdus: “Kristus vakar un šodien” (iezīmē krusta vertikālo līniju), “Sākums un Beigas” (iezīmē krusta horizontālo līniju). Pēc tam viņš virs krusta ieraksta grieķu burtu alfa (tas ir pirmais grieķu alfabēta burts), sakot “Alfa”, bet zem krusta – burtu omega (tas ir pēdējais grieķu alfabēta burts), sakot “un Omega”. Tālāk tiek ierakstīti četri pašreizējā gada cipari. Tad priesteris iesprauž piecus čiekurus krusta veidā. Šai svecei ir īpaša nozīme un skaidrojums, tā mums atgādina, ka Kristus bija vakar un ir šodien, Viņā viss sākas un viss beidzas, Viņš ir pirmais un pēdējais, Viņam pieder laiks un mūžība, gods un valdīšana. Ar Viņa brūcēm esam glābti.

    Tad no jaunās uguns priesteris iededz Lieldienu sveci, sacīdams, tad seko procesija ar Lieldienu sveci. Procesijas laikā cilvēki savas svecītes iededz no Lieldienu sveces. Priesteris, stāvot pie altāra, paceļot augšup Lieldienu sveci, dzied: “Kristus gaisma”. Tauta atbild: “Pateicība Dievam”. Šai brīdi baznīcā tiek iedegts apgaismojums. Mēs saprotam, ka Kristus ir gaisma, kas ienāk pasaulē.

Šajā dievkalpojumā mēs dzirdam daudz vairāk lasījumus nekā parasti. Pēc katra lasījuma seko psalms un lūgšana, kuras laikā stāvam kājās. Pēc septītā lasījuma no Vecās Derības, psalma un lūgšanas, sākam dziedāt himnu „Gods Dievam augstumos”. Atkal skan ērģeles un baznīcas zvani, pasauli piepilda prieks. Beidzas Vecās Derības pravietojumi un pasaulē ienāk Kristus, jo šī himna mums atgādina par Kristus dzimšanas svētkiem. Tad tiek lasīts fragments no sv. Pāvila vēstules romiešiem, kurā ir teikts par mūsu visciešāko vienotību ar Jēzu Kristu. Pēc vairāk nekā četrdesmit dienu pārtraukuma baznīcā atskan dziedājums „Alleluja” – tas ir prieks par Kristus augšāmcelšanos, pēc kura tiek lasīts fragments no Evaņģēlija, kas stāsta par šo notikumu.. Tālāk viss notiek kā parasti, un Mises beigās ir dota arī svētība – un tikai tad noslēdzas trīs dienu dievkalpojums!

    Cilvēki vēlas dalīties priekā par Kristus augšāmcelšanos, tāpēc notiek svinīga procesija, kurā tiek nesti Vissvētākais Sakraments, Lieldienu svece un augšāmcēlušā Kristus statuja.